Tu man ļoti patīc
Ar svarīgiem, dzīvi mainošiem un ietekmējošiem vārdiem, ar tādiem, kuri var dzīvi pagriezt vienā vai citā virzienā ir tā, ka svarīgāks par pašiem šiem vārdiem ir laiks, kad tie tiek teikti.
Kristiešu Bībelē, Jaunā Derībā ir stāsts, ka Jēzus, pirms viņš pats vēl ko ir pateicis, izdarījis, kādu iedvesmojis vai dziedinājis, dzird Dieva balsi, kas saka - Tu esi mans mīļotais, es esmu par tevi sajūsmināts, tu man ļoti, ļoti patīc. Vai Jēzus to dzirdēja ar ausīm, varbūt, bet tas, par ko esmu pilnīgi pārliecināts - viņš to dzirdēja ar sirdi - šo mīlestības apliecinājumu un nešaubīgo uzticēšanos.
Vai tas nav, kā mēs lūkojamies uz cilvēkiem viņu dzīves pašā sākumā, tiem vēl bērniem esot? Kad tu sēdi pie bērna gultas - mājās vai slimnīcā - raugies savā bērnā un viņam šo saki - vārdos vai sirdī.
Bībeles stāsts vēstī, ka Jēzus sajūtu - ka ir mīlēts, pieņemts, gaidīts, ka ar viņu Dievs ne tikai apmierināts, bet arī par viņu sajūsmināts - iegūst nevis tad, kad viņš jau visu ir pateicis, izdarījis, visus iedvesmojis un dziedinājis, bet pirms tā visa. Šie vārdi nav balva un secinājums, tie nav nopelnīti, bet ir jau no paša sākuma un veido Jēzus dzīves pamatizjūtu. Varbūt tieši tāpēc, ka viņš jau no sākuma jutās tik ļoti mīlēts, viņam nebija grūti mīlēt pēc tam arī pašam, piedot, uzticēties, iedvesmot, būt ar cilvēkiem tādās attiecībās, kurās tiek sniegts nevis tas, ko tie pelnījuši, bet tas, kas vajadzīgs to izaugsmei, dzīvei, lai tā zeltu.
Vai tas nevarētu būt viens no dzīves lielajiem atklājumiem - aptvert, ka esam bez nosacījumiem, absolūti mīlēti neatkarīgi no tā, ko darām vai nedarām? Un aptveršana ir tikai pirmais solis ceļā uz to, lai savu dzīvi veltītu tam, kas vairotu šo atieksmi un šādas attiecības citam pret citu.
Dažkārt neizdodas. Bieži nofeilojam. Tā ir. Nav nekas jauns. Un arī tas ir normāli. Bieži vien mūs savā varā pārņem nemīlestība. Taču mums ir izjūta par to, kā vajadzētu būt. Mums pieder mīlestībā balstīta dzīves pamatizjūta. Tās ietekmē mēs vienmēr atgriežamies atpakaļ - no nemīlestības pie mīlestības. No vienaldzības pie līdzcietības. No nepiedošanas pie piedošanas. Ir kāds spēks, kas mūs - kā tādu svārstu - vienmēr vēl atpakaļ.
Mīlestība sakārto šo pasauli. Nemīlestība to jauc. Cik daudz kas pats no sevis sakārtojas, ja mēs spējam viens uz otru skatīties un viens pret otru attiekties kā pret mīļajiem, būt ar otru apmierinātiem nevis neapmierinātiem, būt pret otru labvēlīgiem nevis nelabvēlīgiem. Kā viss sakārtojas, ja apzināmies - Dievs ir ar mums, labvēlīgs, viņam mēs esam mīļi. Kā viss nomierinās un sakārtojas, kad kāds mums tic, un mēs kļūstam tieši par tiem, kādiem mums tic, kādus mūs redz. Tad mūsu dzīve var uzplaukt tās vislabākajā un visjēgpilnākajā versijā.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
