Vai tas ir taisnīgi?
Nē. Kad mēs ar visām porām sajūtam, ka ir kaut kas kliedzoši un briesmīgi netaisnīgs, tad nekas nav taisnīgi - kā taisnīgi sadalīts keksa gabals. Nē un nē, un vēlreiz nē.
Kad senie cilvēki saskārās ar dzīves netaisnībām, viņi teica - tagad nav, bet vēlāk būs. Tur, kādā citā pasaulē, tur reiz būs. Tur viss būs izlīdzināts. Var jau būt. Bet netaisnības, sāpēs, ciešanas ir te. Un ar gadiem arvien esmu sapratis vairāk, ka jebkuršs mēģinājums tās izskaidrot, ir neapmierinošs.
Neviens mūs nestūrē no mākoņa malas.
Tad, kurš par šo visu atbildīgs un vai tāda vispār maz ir? Bet varbūt Dievs ir nevis diriģents vai stūrmanis, bet gan šis viss sarežģītais esības process, kurā labais, ļaunais, laime un sāpēs ir nešķirami un neatdalāmi savijušās kopā. Dievs ir tā dzelme, pāri kurai iet mūsu dzīves. Dzelme, kura mūs nes un kurā mēs peldam - tik dažādie dzīves burinieki Gara vēja dzīti.
Arī šī, protams, nav nekāda apmierinoša atbilde. Nav šādu atbilžu, kuras kādi kā tādi neiesaistīti eksperti varētu izdalīt slimajiem un cietējiem. Tāpat kā nav tāda Dieva, kas patvaļīgi stūrētu viņu dzīves. Kamēr pastāv telpa un laiks, vasara un karstums, ziema un vasara, cilvēka sirdī ir kāds ļaunums, ko nekad nevarēs līdz galam izskaidrot. Mēs nevaram šo atrisināt, mēs varam tikai mācīties ar to dzīvot. Mēs varam tikai cerēt, ka reiz laika un telpas ierobežojumi tiks atstāti aiz muguras un mēs pieredzēsim, ka viss ir viens.
Tagad mēs redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā, ir rakstīts Bībelē. Mēs varbūt nekadas nesaņemsim atbildes uz jautājumiem, kuras uzstāda mūsu kritiskais prāts. Drīzāk kādā dienā savu nozīmi zaudēs šie jautājumi.
Var jau būt.
Es dzīvoju un uzticos, ka var tā būt, ka tā būs.
Jautāju un klausos.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: momenti.lv
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.
