Vairogs
Senāk vairogs aizsargāja - vai vismaz bija cerība, ka aizsargās - cīņās ar pretiniekiem. Tos cīnītāji ar vienu roku turēja sev pretī, lai kaut mazliet aizsargātu sevi pret zobenu cirtieniem vai bultām. Tagad cīnās citādāk, un zobenu cirtieni un bultas arī vairs nav gluži tādas kā viduslaikos. Tas nenozīmē, ka to vairs nav. Taču vairogi nebija tikai parasti dzelzs gabali. Uz vairogiem cīnītāji lika izkalt savus ģērboņus, zīmējumus, kas vēstīja, no kurienes tu nāc, kam tu piederi, kas ir tas lielākais ietvars, kurā norit tava dzīve. Jā, to, kas tu esi un par ko tu stāvi.
Kad dzīve kļūst sarežģīta un kļūst grūtāk to panest un atvairīt visu, kas nāk tev virsū, ir nepieciešams kaut kā sevi aizsargāt. Kad cīnāmies - cieši, cieši blakus savam bērnam ar slimību, kas tam uzbrūk, ir nepieciešams kāds vairogs. Kas ir tas, kas aizsargā jūs, ko jūs liekat kā vairogu sev priekšā - esot kopā ar bērnu viņa slimībā, esot galvu reibinošā dzīves krīzē, kad sabrukušas attiecības vai piedzīvots zaudējums? Bez vairoga nevar, jo citādi jebkura dzīves bulta tevi ķers pavisam viegli.
Diez vai mums palīdzētu, ja mēs apkārt staigātu ar kādu no senajiem vairogiem. Tie mums tikai traucētu. Sevi ir jāaizsargā dziļāk, ne tik virspusēji. Vai Tu vēlies savu vairogu nosaukt vārdā vai uzzīmēt? Tad vienmēr varēs to nolikt sev priekšā vai vismaz atcerēties, kas ir tas, ar ko tu sevi pasargā, kas sargā tevi.
Paņem papīra lapu un uzzīmē vairoga formu. Un izzīmē - ar jebkādām krāsām - to, kas tevi aizsargā, to, kas tevi sargā, to, kurā tu patveries, lai uzņemtu jaunus spēkus, kad cīņa kļūst pārāk nomācoša. Varbūt tā ir pieiešana pie loga un piecas minūtes skatīšanās debesīs. Vai paslēpšanās vienatnē nost no citiem. Vai izkliegšanās slimnīcas Klusuma telpā. Varbūt tas ir zvans draugam, ļoti labam. Vai WhatsApp čats ar kādu, kuram neesi vienaldzīgs. Vai lūgšana. Katram savs vairogs, katram mums kaut kas savs, no kā smeļam sev spēku nākamajai stundai un dienai.
Kas ir mans vairogs, kas ir tas, ar ko aizsargājos un sevi pasargāju es.
Jo mēs esam aizmirsuši, kā sevi mīlēt. Kā par sevi rūpēties. Cik tas ir svarīgi. Mēs to nemākam. Vairogs ir tas, kā mēs rūpējamies par sevi tāpat, kā rūpējamies par savu bērnu. Viņam esam mēs, bet sev mēs esam paši. Un varbūt vēl kāds cits, ja ir paveicies.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
