Ziemsvētku dārzs
Tagad Bērnu slimnīcā visu ko būvē. Kas reiz bijis, tiek nojaukts, kas nekad nav redzēts, vēl nav uzcelts. Jālavās garām celtnieku žogiem, aiz kuriem viss dun un trīc. Ir skaidrs, ka te kaut ko lielu ceļ.
Un tad es domāju, ka tā ir - kad dzīvē arī visapkārt pārāk daudz kas tiek nojaukts un kaut kas, kas vēl nav saprotams, veidojas un top - vienā brīdī tā visa kā kļūst par daudz. Gribas kur citur - kur nedz ko jauc un nedz ko ceļ, kur nekas jauns nerodas un iepriekšējam tiek ļauts būt tādam, kāds tas ir.
Tad varbūt varam, ja gribam - mazliet doties, kur citur. Kur nedūc aparāti un pa gaiteņiem nestaigā mazi zilonīši. Tur, kur es varu aiziet - kaut uz stundas ceturksni - viens pats.
Torņakalnā ir slimnīca. Un pāris aptiekas. Pretī ap savu asi griežas tramvajs un svētdienas rītos baznīciņā dzidri skan zvani. Vēl var pasūtīt picas un arī skatīties, kā gāzelejas trolejbuss. Bet vēl Torņakalnā no šīs svētdienas būs Ziemsvētku dārzs.
Jā, mazliet tālāk, tur, garām sliedēm ejot, varēs nonākt Ziemsvētku dārzā. Pa vidu Torņakalna baznīca kā cietoksnis, kur patverties. Bet apkārt gaismiņu virtenes un 12 dzīves pieturas - pa vienai katrai Ziemsvētku laika naktij.
Katru dienu tur aiziet un vienā pieturā pastāvēt. Kas zina, ko var tajā sagaidīt, kas zina, kas pie tevis atnāks. Un iegulties silītē, kas lielāka nekā Jēzum. Iegulties un pašūpoties, sajust to jocīgo sajūtu - ka arī tevī vēl kas jauns, negaidīts var dzimt, no šī visa, kas notiek, kas rasties. Liels vai mazs, bet rasties. Un pastāvēt pie ciparnīcas, kura - kā no Alises brīnumzemē grāmatas izkāpusi - bez rādītājiem, uz kuras var ieraudzīt tikai katrs savu laiku, savu īsto laiku.
Spēks jaunai dienai var rasties arī no viena stundas ceturkšņa, no vienas pieturas, no viena gājiena Ziemsvētku dārzā, izstaigājoties un cauri dārza sniegiem izbrienot.
Un nākot atpakaļ aizdomājoties - vai nevarētu būt arī tā, ka manī, jā, manī ir kāds dārzs, kas lielāks nekā visa mana dzīves māja. Arī tajā ir kādas pieturas, arī tajā - kāds ceļš.
Tas, kas ar mani notiek tagad, arī ir pietura. Un vienā brīdī es pārstāju jautāt - kāpēc es šeit esmu nonācis? Un sāku jautāt pavisam ko citu - uz kurieni tas mani ved?
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
